Pirmajā sarunā ar svešinieku smiekli var ieskanēties arī bez spožas asprātības. To skaņa vien spēj izraisīt smaidu, taču smieklu daudzums vēl nepasaka, cik lieliski jums saskan.

Pirmā saruna ar vēl nepazīstamu cilvēku: sākumā iepazīšanās, tad daži jautājumi, un tu ieklausies ne tikai atbildēs, bet arī balss tonī. Šādā sarunā smiekli var parādīties vēl pirms jebkāda ievērības cienīga joka. Kāpēc reizēm pietiek dzirdēt otra iesmiešanos, lai arī pašam lūpu kaktiņi dotos augšup?

Viss ne vienmēr slēpjas otra cilvēka izcilajā humora izjūtā. Smiekli ir arī veids, kā sarunā reaģējam cits uz citu, nevis tikai balva par labu anekdoti. Kopīgā jautrība var būt skaļa, taču reizēm tā ir pavisam neliels smaids. Un tas nepadara šo mirkli mazāk īstu.

Vispirms pielīp skaņa

Otra smiekli var pārņemt arī tad, ja nesēdi viņam pretī. Reakciju spēj izraisīt pat smieklu ieraksts: tu dzirdi, kā kāds smejas, un pats neviļus pasmaidi. Smieklu skaņai te ir svarīga loma. Reizēm ar dzirdēto vien pietiek, kamēr attēls bez skaņas šādu sajūtu nerada.

Tāpēc sarunā svarīgs ir ne vien teikuma saturs, bet arī tas, kā otrs iesmejas. Tev nav obligāti jādzird spoža joka atrisinājums: pati skaņa var kļūt par pamudinājumu reaģēt. Ar to gan nevar izskaidrot visus smieklus. Tas parāda ko vienkāršāku: lai pārņemtu otra jautrību, viņam pat nav jābūt vienā telpā ar tevi.

Vai atceries kino ainu, kur viens sāk smieties un pēc mirkļa visa telpa jau locās uz pusēm? Ikdienā šī pārņemšana var izskatīties daudz klusāk. Atbilde uz dzirdētiem smiekliem bieži ir smaids, nevis skaļa smiešanās. Ja tu tikai pasmaidi, tas vēl nenozīmē, ka jautrība tev pagājusi garām.

Varbūt tu vienkārši esi tas, kurš vairāk smejas

Iepazīstoties ir viegli otra smieklus uztvert kā sava humora novērtējumu. Tomēr tas ir tikai viens iespējamais izskaidrojums. Salīdzinot cilvēku smiešanos dažādās sarunās, atklājas, ka daudz ko nosaka pats smējējs. Viens smejas bieži un viegli, cits paliek atturīgāks arī tad, kad saruna viņam patīk.

Cilvēka paša nosliece smieties var izrādīties daudz svarīgāka par sarunas biedra spēju viņu sasmīdināt. Tas nenozīmē, ka otram nav nozīmes vai ka humors vispār nestrādā. Taču skaitīt katru iesmiešanos kā punktu savā asprātības kontā būtu pārsteidzīgi. Iespējams, tev vienkārši pretī sēž cilvēks, kurš smejas labprāt.

Kopā smejamies. Tātad viss lieliski?

Vēl interesantāk: cilvēks, kurš sarunā daudz smejas, otram var šķist sev līdzīgāks. Tomēr no smieklu daudzuma vien nevar nolasīt, cik ļoti saruna viņam patīk. Abi ne vienmēr iet roku rokā. Tāpēc viens kopīgs jautrības mirklis pasaka kaut ko par jūsu saikni, bet nepastāsta pilnīgi visu.

Tas nav pierādījums, ka smiekli sabojā sarunu. Saistība nepaskaidro tās cēloni. Toties tā ir labs iemesls neizmantot smieklu daudzumu kā sarunas izdošanās mēraparātu. Viena un tā pati saruna var ietvert daudz smieklu un tomēr nebūt tā, kuru dalībnieks izbaudījis visvairāk.

Ko sadzird klausītājs no malas

Arī klausītājs no malas kopīgos smieklos var saklausīt atšķirību starp draugiem un tikko iepazītiem cilvēkiem. Salīdzinājumā ar klausītājiem dažādās pasaules vietās draugus no svešiniekiem izdevās atšķirt ar 53 līdz 67 % precizitāti. Tātad labāk par minējumu, taču līdz nekļūdīgam draudzības detektoram vēl tālu. Arī te smiekli dod pavedienu, ne gatavu atbildi.

Tāpēc, ja otrs smejas, vari priecāties līdzi. Tikai stand-up turneju vēl nepiesaki.