Tu tikai ienāc virtuvē, kur kāds kapā pētersīļus, bet domās jau sēdi pie vecmāmiņas pusdienu galda. Šim mazajam ceļojumam laikā ir saprotams skaidrojums, un tas sākas ar tavām paša asociācijām.
Tu esi ciemos. Virtuvē uz dēlīša palicis zaļš pētersīļu kušķītis, kāds tos tikko sasmalcinājis zupai. Tu vēl pat nezini, kur saimnieki glabā karotes, bet pēkšņi domās esi pavisam citā virtuvē. Pie vecmāmiņas. Uz galda ir pusdienas, un uz mirkli atgriežas sajūta, ko neesi apzināti meklējis.
Nekādas īpašas ceremonijas. Neviens nav izvilcis ģimenes albumu vai teicis: «Atceries bērnību?» Pietika ar pētersīļiem un to pazīstamo smaržu. Tā reizēm atgādina ne tikai ēdienu, bet arī cilvēku, kurš to gatavoja, vai sajūtu, kāda bija pie viņa galda. Protams, pētersīļiem nav visiem vienādas slepenās pogas. Tavam ciemiņam tie var nozīmēt vienkārši zupu.
Kāpēc katram smarža atgādina ko citu?
Galvenais šajā stāstā nav pats garšaugs, bet saikne. Kad piedzīvojam kādu situāciju, tās smarža var sasaistīties ar notiekošo. Vēlāk līdzīgs aromāts kļūst par atgādinājumu. Ja kafijas smarža tev saistās ar rītiem pie vectēva, kafija citā mājā var atsaukt tieši šo kopā būšanu, nevis vakardienas steidzīgo krūzi pie datora.
To var iztēloties kā personisku atmiņu norādi. Uz iepakojuma rakstīts «malta kafija», bet tavā pieredzē tai klāt nāk vēl kas: konkrēts cilvēks, galds un saruna. Tāpēc divi cilvēki ieelpo vienu aromātu un domās nonāk pilnīgi citās vietās. Viens atceras vecvecākus, otrs varbūt savu pirmo darbavietu. Neviena reakcija nav pareizāka.
Kāpēc atmiņu ceļš tik bieži aizved tieši bērnībā? Daudzas pirmās saiknes starp smaržu un piedzīvoto izveidojas jau tad. Ja kādu aromātu iepazini līdzās noteiktam cilvēkam vai notikumam, vēlāk tas var atgādināt arī pašu satikšanos. Tu vari gadiem nedomāt par veco virtuvi, līdz kāda pazīstama smarža pēkšņi liek to atcerēties. Smarža neprasa, kuru dzīves posmu šodien vēlētos pārskatīt.
Smarža un atmiņas ir cieši saistītas
Tas gan nenozīmē, ka katra pazīstama smarža obligāti aizvedīs piecu gadu vecumā. Asociācijas veidojas arī vēlāk. Kāds aromāts var atgādināt studiju laiku, ceļojumu vai mājokli, kurā dzīvoji jau pieaudzis. Bērnība nav vienīgā pietura šajā maršrutā, tikai daudzu agrīno smaržas saikņu sākumpunkts.
Tam ir pavisam saprotams pamats: ožas uztvere ir cieši saistīta ar atmiņu. Aromāts nepaliek tikai pie domas «kaut kas smaržo», tas var sasaukties ar agrāk piedzīvoto. Tāpēc pietiek ar nelielu pazīstamu detaļu, lai atmiņa kļūtu ļoti dzīva. Nav nepieciešams atrast vecu fotogrāfiju vai kārtīgi piesēst pie atcerēšanās. Pētersīļu pārsteigums nav nekāda mistiska ziņa no pagātnes.
Atgriezties var ne tikai pats notikums, bet arī tā brīža emocijas. Smaržas izraisīta atmiņa reizēm šķiet spilgtāka un personiskāka nekā tā, ko atsauc attēls. Senas maltītes fotogrāfija var palikt vienkārši bilde, kamēr virtuves aromāts liek no jauna sajust toreizējo tuvumu vai noskaņojumu. Tas gan nenotiek ar katru smaržu un katrā reizē. Svarīga ir tieši tava saikne ar piedzīvoto.
Nākamreiz, kad svešā vietā sajutīsi kaut ko negaidīti pazīstamu, vari uz brīdi apstāties pie jautājuma: ko tieši tas man atgādina? Varbūt atbilde būs konkrētas pusdienas. Varbūt cilvēks, kura sen vairs nav pie galda. Bet varbūt vispirms atnāks tikai sajūta, un tās virtuve vēl būs jāatrod.
