1976. gada 31. oktobrī Japānā sāka pārdot pirmo VHS videomagnetofonu. Tagad filmu uzsāc ar vienu pogu, bet toreiz vakars sākās ar pārtīšanu.
Filma beigusies, bet vakars vēl nav. Vispirms jāpārtin kasete, jo nākamais, kas to gribēs skatīties, nevēlēsies sākt no beigām. Lente skrien, aparāts dūc, tu gaidi.
Šogad, 31. oktobrī, apritēs 50 gadi kopš Japānā sāka pārdot pirmo VHS videomagnetofonu JVC HR-3300 (Science Museum Group). Tas varēja ierakstīt divas stundas.
Divas stundas ir plāns vakaram
Divas stundas nozīmēja, ka garāku raidījumu vairs neierakstīsi. Vēlāk lēnāks ieraksta režīms ļāva uz tās pašas lentes ierakstīt līdz četrām stundām, bet attēls kļuva sliktāks (Smithsonian). Tāpēc pirms ieraksta bija jāizlemj: kas ir svarīgāks un vai pietiks vietas.
Šodien raidījuma garums ir uzraksts zem attēla. Ar kaseti tas bija lēmums.
Filma, ko var paņemt rokā
Lai nonāktu citā vietā, bija jāpārvieto pati lente. Poga uz ekrāna to dara bez mazākās kavēšanās, bet videomagnetofons atgādināja par attālumu ar skaņu un gaidīšanu.
Arī izvēle bija citāda. Uz kasetes etiķetes bija pierakstīts nosaukums, vāciņam bija bilde, un bieži kasetē tomēr atradās kaut kas cits nekā uz tās rakstīts. Ja kāds vienā lentē bija sakopējis vairākus raidījumus, tas kļuva par mājas arhīvu ar savu kārtību.
Plaukts kļuva par skatīšanās vēsturi. Dažas kasetes bija vienmēr pa rokai, citas gadiem stāvēja savā vietā. Nebija automātiska ieteikumu saraksta, bija tikai tas, ko tu iepriekš biji nolicis.
Nav jāilgojas pēc pārtīšanas, lai atpazītu šo ieradumu. Mēs joprojām izlemjam, kam veltīt vakaru. Tikai tagad izvēle vairs nečaukst rokās.
